Zinātniskā žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas 78. sējuma 1. numurā (2024) ir publicēts mūsu projekta dalībnieces Danielas Zālītes raksts “Ķermeņa pašobjektivācijas un subjektivitātes attiecības anoreksijā: Fuksa un Osleres modeļu salīdzinājums”.
Raksts: https://doi.org/10.53231/LZAV.24.1.8
Par rakstu (LV)
Saskaņā ar plaši pieņemtu skaidrojumu anoreksiju raksturo tas, ka, pirmkārt, personai ir pazemināts svars, un persona neēd, un, otrkārt, personai ir pārliecība par ķermeņa resnumu. Šim priekšstatam ir pakārtota atbilstoša ārstešanas pieeja. Taču ir pamats uzskatīt, ka šāds anoreksijas skaidrojums ir nepilnīgs vai pat kļūdains, un ārstēšanas prakses būtu jāmaina, par ko liecina arī tas, ka vairāk par trešdaļu anoreksijas pacientu piedzīvo anoreksijas atgriešanos nākamo divu gadu laikā pēc šķietamās izveseļošanās. Vienu alternatīvu minētajam anoreksijas skaidrojumam piedāvā fenomenoloģija, filozofijas tradīcija, kuras centrā ir indivīda pieredze (nevis vērojums par indivīdu no malas).
Fenomenoloģija anoreksijas pieredzi skaidro caur spriedzi starp diviem ķermeņa pieredzes veidiem. Ķermeni mēs varam pieredzēt kā subjektu, un šajā gadījumā ķermeni mēs pieredzam kā sevi, kā sajūtošo, caur ko atklājas pasaule. Bet ķermeni varam arī pieredzēt kā objektu, un šajā gadījumā tas atklājas kā fiziska lieta starp citām fiziskām lietām pasaulē, un mēs to pieredzam kā kaut ko nošķirtu no mums. Tad kā persona pieredz savu ķermeni anoreksijā?
Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka tādas anoreksiju raksturojošas ķermeņa objektivēšanas prakses kā ķermeņa uzraudzīšana, svēršana, mērīšana, kvantificēšana, vērošana spogulī u. tml. liecina par ķermeņa kā objekta pieredzes dominanci un tieksmi atsvešināties no sava ķermeņa, izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Par to liecina arī divu fenomenologu – Tomasa Fuksa un Lūsijas Osleres – anoreksijas atšķirīgie skaidrojumi. Lai arī abu piedāvātajiem skaidrojumiem ir daudz kopīgu iezīmju, tie atšķiras tieši jautājumā par lomu, kāda anoreksijā ir minētajām ķermeņa objektivēšanas praksēm. Ja Fuksa anoreksijas skaidrojuma modelī ķermeņa objektivēšanas prakses liecina par personas centieniem sevi nošķirt un atbrīvot no ķermeņa, cenšoties atteikties no visa ķermeniskā, tad Osleres modelī šīs prakses liecina par pretējo – centieniem iesavināt un atgūt savu ķermeni, iegūstot kontroli pār to. Sevi novērojot un kvantificējot, es varu kontrolēt savu ķermeni un tādējādi padarīt par savu.
Izvērtējot abu fenomenologu piedāvātos modeļus gan no fenomenoloģiskās, gan citu zinātņu perspektīvas, savā rakstā es nosveros par labu Osleres modelim. To, kā nonāku pie šiem secinājumiem, lasiet manā pirmajā akadēmiskajā rakstā!