Šeit Jūs atradīsiet projekta ietvaros publicētos zinātniskos rakstus.
Kūle, Maija. 2026. “Imaginatio Creatrix, Moral Sense and Hesitant Bodies.” In Eco-Imagination as the New Phenomenological Frontier: Towards a Sustainable Future, edited by Renato Boccali and Daniela Verducci, vol. 127. Analecta Husserliana. Springer Nature Switzerland. https://doi.org/10.1007/978-3-031-99105-9_2.
Kopsavilkums angliski: The paper develops a new dimension of Eco-phenomenology by integrating the concept of imaginatio creatrix with a Moral sense and by exploring the dark sides of creativity. Imaginatio creatrix is characterized as the faculty to disassemble the constitutive systems of meanings in order to create the organization of new schemas. The creative orchestration of human functioning includes not only acts of moral, aesthetic and intellectual sense, but also turns to subliminal, irrational (many times immoral) passions. They are expressed as egoistic self-boasting without human solidarity, lack of empathy, pleasure in violence, rejection of science, belief in mysticism. Phenomenology today must increase its attention to the affective dimension, because it dominates in the pandemic, military, ideological and media spheres. The human body has been transformed into a threat to the human’s very self. The COVID19 pandemic, when people became afraid of what would happen to their own bodies, created a class of hesitant individuals. The worthlessness of the bodies has been reinforced by the war in Ukraine, by the imperialist ideology of Russia, where human life has no value in principle. A large part of the Russian society became “spectators”, influenced by the official TV channels. At the same time, it is a special kind of hesitant bodies that are not able to defend their lives and their freedom in the protest against the war. Eco-phenomenology promotes responsibility for life and communal intersubjectivity as topics that outline the philosophical appeal for authentic imaginatio creatrix, where morality plays a leading role.
Grīnfelde, Māra, Uldis Vēgners, and Andrejs Balodis. 2025. “An Embodied Perspective on Adherence to Preventive Health Measures: Examples from the COVID-19 Pandemic.” Philosophy, Ethics, and Humanities in Medicine 20 (1): 14. https://doi.org/10.1186/s13010-025-00180-4.
Raksts: PDF
Lielākā daļa pētījumu, kas analizē, kāpēc cilvēki ievēro vai neievēro profilaktiskus veselības ieteikumus (piemēram, vakcinēšanos, skrīningu vai masku lietošanu), atsaucas uz sociāliem, psiholoģiskiem vai ekonomiskiem faktoriem. Nenoliedzot šo faktoru nozīmi, mūsu raksts rāda, ka bieži nepamanīts paliek jautājums par to, kā paša cilvēka ķermeniskā pieredze, kas bieži vien paliek ārpus uzmanības loka, kaut kur fonā, ietekmē viņa lēmumus un attiekmses.
Balstoties padziļinātu interviju ar cilvēkiem, kas vilcinājās vakcinēties pret Covid-19, materiālā, mēs ieguvām informāciju par šo cilvēku attieksmi ne tikai pret vakcināciju, bet arī pret dažādiem citiem profilaktiskiem līdzekļiem (masku valkāšanu, roku mazgāšanu, u.tml.). Šis materiāls ievirzīja raksta mērķi – noskaidrot kā ķermeniskā pieredze ietekmē cilvēku motivāciju ievērot vai neievērot profilaktiskus ieteikumus? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs, pirmkārt, izmantojām fenomenoloģiskās filozofijas nošķīrumu starp diviem veidiem, kādos mēs pieredzam savu ķermeni, proti, kā priekšmetu, kam mēs pievēršam uzmanību (“man pieder ķermenis”), un kā fonā esošu spēju darboties pasaulē (“es esmu ķermenis”). Sava ķermeņa kā priekšmeta pieredzi raksturo atsvešinātības, objektivācijas pieredze, kamēr ķermeņa kā fonā esošas spējas darboties pasaulē pieredzi raksturo “rīcībspēja” (sense of agency), paļaušanās uz savu ķermeni, un ķermeņa un sevis vienības pieredze. Otrkārt, mēs atsaucāmies uz fenomenoloģiskajā filozofijā izteiktu ideju, ka profilakse paredz pievēršanos savam ķermenim kā priekšmetam (izņemot gadījumus, kad profilaktiskās darbības ir kļuvušas automātiskas). Piemēram, maskas valkāšana paredz gan apgūt/saprast to, kā masku uzvilkt (pievēršot uzmanību gan maskai, gan savai sejai), gan arī apgrūtinājuma pieredzi brīžos, kad maska traucē, ir pieelpota u.tml. (kas arī paredz pievēršanos gan maskai, gan savam ķermenim – degunam, mutei, vaigiem utt.). Šī pievēršanās savam ķermenim jeb ķermeņa objektivācija var būt gan tāda, kas apdraud manu rīcībspēju un paļāvību uz ķermeni (“slikta” objektivācija), gan tāda, kas neapdraud manu rīcībspēju un paļāvību uz ķermeni(“laba” objektivācija).
Balstoties interviju materiāla analīzē, rakstā mēs argumentējam, ka tas, vai cilvēks būs gatavs ievērot profilaktiskus pasākumus vai ne, papildu citiem faktoriem, ir atkarīgs no tā, vai rekomendētais profilaktiskais pasākums izraisa labu vai sliktu objektivāciju. Piemēram, ja profilaktiskā prasība (teiksim masku valkāšana) tiek uztverta kā tāda, kas neapdraud mana ķermeņa kā spējas darboties pasaulē pieredzi (nerada atsvešinātības sajūtu, neapdraud manu rīcībspēju un identitātes sajūtu = “laba objektivācija”), ir daudz lielāka iespēja, ka man nebūs problēmu šo prasību ievērot (protams, pieņemot, ka man ir iespējas to darīt). Ja, savukārt profilaktiska prasība (teiksim, vakcinēšanās pret Covid-19) tiek uztverta kā tāda, kas apdraud mana ķermeņa kā spējas darboties pasaulē pieredzi (izraisot atsvešinātības sajūtu, neuzticību savam ķermenim, un apdraud manu rīcībspēju = “slikta objektivācija”), ir daudz lielāka iespēja, ka es šo prasību neievērošu.
Ķermeniskajā pieredzē balstītā perspektīva ļauj papildināt esošos pētījumus par profilaktisku ieteikumu neievērošanas motīviem, norādot uz papildu profilaktisko ieteikumu neievērošanas faktoru – ķermeniskās rīcībspējas apdraudējumu. Šī perspektīva norāda uz nepieciešamību veidot efektīvākas, pieredzē balstītas stratēģijas profilaktisko pasākumu ievērošanas veicināšanai. Rakstā secinātais var būt noderīgs sabiedrības veselības politikas veidotājiem, veselības aprūpes profesionāļiem un komunikācijas speciālistiem, kas strādā pie efektīvāku profilakses stratēģiju izstrādes un skaidrošanas sabiedrībai.
Kūle, Maija. 2025. “Big Events, Will and the Quest for Human Autonomy in the Postpandemic World.” Ideology and Politics Journal (Italy) 27 (1): 290–304. https://doi.org/10.36169/2227-6068.2025.01.00013.
Raksts: PDF
Šis raksts pēta, kā globālas krīzes, piemēram, COVID-19 pandēmija un karš Ukrainā, ir mainījušas mūsu domāšanu par brīvību, atbildību un cilvēka dzīvību. Tajā tiek apgalvots, ka mūsdienu pasaulē, ko raksturo nenoteiktība un bailes, agrākie priekšstati par personisko neatkarību vairs nav piemēroti. Tā vietā patiesa autonomija nozīmē ētisku rīcību kopienās, lai aizsargātu cilvēka cieņu.
Izmantojot jaunus jēdzienus, piemēram, “gribas laikmetu” un “lielos Notikumus”, autore parāda, kā šādi nozīmīgi globāli brīži ietekmē ne tikai politiku, bet arī to, kā mēs jūtamies un dzīvojam. Balstoties eko-fenomenoloģijā, raksts piedāvā jaunus veidus, kā izprast mūsu dziļo saikni ar citiem cilvēkiem un dzīvo pasauli šajos nemierīgajos laikos.
Stepiņš, Tomass. 2024. “Uztveres Normativitātes Nosacījumi Huserla Pasīvās Sintēzes Koncepcijā.” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A Daļa: Humanitārās Un Sociālās Zinātnes (Rīga), no. 2: 19–31. https://doi.org/10.53231/LZAV.24.2.2.
Raksts: PDF
Normas caurvij cilvēka ikdienu. Tās nosaka ne tikai tiesību jomu un likumus, bet arī tradīcijas, paražas, kultūru un teju jebkādus mūsu dzīves elementus, piemēram, to, ka mēs sveicināmies viens ar otru, sakām “lūdzu”, “paldies” utt. Varētu teikt, ka, ja kaut kur ir runa par normām, tas paredz to, ka ir iespējams izšķirt starp labu un sliktu, pareizu vai nepareizu, izdošanos vai neizdošanos. Parasti normativitātes tēma tiek saistīta ar tiesību filozofiju un ētiku, taču 20. un 21. gs. filozofijā parādījās dažādi centieni uzrādīt, ka normativitāte un normas pastāv arī cilvēka uztverē. Savā rakstā es pievēršos uztveres normām caur fenomenoloģiju – filozofijas tradīciju, kas pievēršas cilvēka pieredzei un tās mehānismiem. Es izvēršu to, ko nozīmē normas uztverē, taču mana raksta galvenais pienesums ir sniegt versiju par to, no kurienes uztverē rodas šī normativitāte. Mana raksta galvenā tēze ir tāda, ka mūsu apziņa strukturē visu to, ko mēs uztveram, pirms mēs par to domājam, pievēršamies tam.
Uztveres normas palīdz paskaidrot piemēri. Kad skatāmies uz tējas krūzi, mēs sagaidām, ka arī šīs krūzes otra, mums neredzamā puse, izskatīsies aptuveni tāpat kā priekšpuse – no tā paša materiāla, tādā pašā krāsā, formā. Šīs ir mūsu uztveres normas attiecībā uz redzēto krūzi. Tās piepildīsies, ja mēs apskatīsim otru krūzes pusi un konstatēsim, ka tā ir tāda, kā iztēlojāmies, savukārt nepiepildīsies, ja šī krūzes daļa izrādīsies pavisam atšķirīga. Mans pētījums ir par to, no kurienes rodas šīs uztveres gaidas. Daži filozofi ir argumentējuši, ka mums jāpievēršas eksistenciālām teorijām, lai to skaidrotu, taču es uzskatu, ka šīs normas rodas pašā apziņas pamata līmenī. Pastāvīgi pieredzot pasauli, mūsu apziņa salīdzina tikko uztverto ar šobrīd uztverto, lai saistītu to vienotā, nepārtrauktā pieredzes plūsmā. Šī salīdzināšana notiek uz līdzības vai atšķirības pamata. Šie pastāvīgie, neapzinātie nošķīrumi starp līdzīgo un atšķirīgo darbojas kā normas, kas mūsu uztverei saka, ko sagaidīt.
Vēgners, Uldis, Māra Grīnfelde, and Andrejs Balodis. 2024. “Life-World, World of Science, and Vaccine Hesitancy: A Phenomenological Approach.” Human Studies, October. https://doi.org/10.1007/s10746-024-09760-3.
Raksts: PDF
Zinātnē un medicīnā ir plaši pieņemts, ka vakcinācija ir viens no nozīmīgākajiem veidiem, kā ierobežot un mazināt infekciju slimību izplatīšanos, taču ne vienmēr un visi cilvēki to pieņem, tā vietā to uzlūkojot ar šaubām un aizdomām. Šo skeptisko attieksmi pret vakcināciju Pasaules Veselības organizācija dēvē par vilcināšanos vakcinēties, un īpaši nozīmīga šī tēma kļuva COVID-19 pandēmijas apstākļos.
Uz jautājumu, kāpēc cilvēki vilcinās vakcinēties, kā liecina līdzšinējie pētījumi, nav vienas, vienkāršas atbildes. Mūsu projekta “Nogaidošie ķermeņi: vilcināšanās vakcinēties ķermeniskās pieredzes fenomenoloģiska analīze” mērķis bija saprast, kāpēc cilvēki vilcinās vakcinēties no ķermeniskās pieredzes jeb iemiesotības perspektīvas, balstoties padziļinātu interviju fenomenoloģiskā analīzē.
Fenomenoloģija ir filozofijas kustība, kuras mērķis ir saprast, kā mēs pieredzam sevi, savu ķermeni un pasauli. Jāuzsver, ka fenomenoloģijā ķermenis nav vienkārši fizisks objekts kā dabaszinātnēs vai “gaļas gabals”, bet gan dzīvotais ķermenis, kurš sajūt, jūt, domā un vērtē. Patiesībā mēs un mūsu ķermeņi pieredzē nav nošķirami, mēs esam iemiesotas būtnes. Tādēļ uzskatām, ka, lai pilnvērtīgi saprastu vilcināšanos vakcinēties, ir nepieciešams pievērsties mūsu iemiesotībai jeb ķermeniskajai pieredzei.
Šajā rakstā mēs pievēršamies dzīvespasaulei kā vienam no iemiesotajiem vilcināšanās vakcinēties motīviem. Fenomenoloģijā dzīvespasaule apzīmē mūsu pieredzes pasauli, kuru mēs pieredzam kā acīmredzamo, pašsaprotamo, neapšaubāmo, īsteni pastāvošo un ierasto pasauli. Šī pasaule tās kodolā ir uztveres pasaule, taču pie tās var piederēt arī kultūras un zinātnes fakti, ja vien tos sasaistām ar uztverto un pieredzam kā acīmredzamus, ierastus, pašsaprotamus un īsteni pastāvošus.
Kā dzīvespasaule motivē vilcināšanos vakcinēties? Ņemot vērā, ka dzīvespasaule mūsu pieredzē ir mūsu dzīves īstenā pasaule, rīkojoties un pieņemot lēmumus, mēs primāri balstīsimies tajā. Lai arī mūsdienās daudz kas no zinātnes pasaules ir ienācis mūsu dzīvespasaulē, ne vienmēr un ne viss no zinātnes pasaules ir mūsu dzīvespasaulē, kas savukārt nozīmē, ka ne visas zinātniskās zināšanas mūs motivēs rīkoties un pieņemt lēmumus saskaņā ar tām. Un tas attiecas arī uz zinātniskajām zināšanām par COVID-19 un vakcīnām pret to. Kā mēs parādām, nesaskaņa un konflikts starp uztverē balstīto dzīvespasauli un zinātnes pasauli ir viens no COVID-19 vilcināšanās vakcinēties motīviem. Ja zinātniskās zināšanas par pandēmiju un vakcīnu nav integrētas personas dzīvespasaulē un pat konfliktē ar to, šīs zināšanas nemotivēs personu vakcinēties, drīzāk tieši otrādi. Piemēram, ja, saskaņā ar zinātni, vakcīna ir efektīva pret COVID-19, bet tas ir pretrunā ar to, ko savā dzīvespasaulē pieredz cilvēks, tad cilvēks kā mazākais šaubīsies, vai tiešām vajag vakcinēties.
Sekmīgai komunikācijai ar cilvēkiem, kas vilcinās vakcinēties, ir nepieciešams izprast to vilcināšanās motīvus, un, komunicējot ar cilvēkiem, kuru dzīvespasaule nesakrīt un ir konfliktā ar zinātnes pasauli, zinātniskas informācijas sniegšana nepalīdzēs. Tā vietā ir nepieciešams atrast veidu, kā zinātniskās zināšanas sasaistīt ar dzīvespasauli un padarīt tās saskanīgas ar to.
Zālīte, Daniela. 2024. “Ķermeņa pašobjektivācijas un subjektivitātes attiecības anoreksijā: Fuksa un Osleres modeļu salīdzinājums.” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A Daļa: Humanitārās Un Sociālās Zinātnes (Rīga), no. 1: 100–112. https://doi.org/10.53231/LZAV.24.1.8.
Raksts: PDF
Saskaņā ar plaši pieņemtu skaidrojumu anoreksiju raksturo tas, ka, pirmkārt, personai ir pazemināts svars, un persona neēd, un, otrkārt, personai ir pārliecība par ķermeņa resnumu. Šim priekšstatam ir pakārtota atbilstoša ārstešanas pieeja. Taču ir pamats uzskatīt, ka šāds anoreksijas skaidrojums ir nepilnīgs vai pat kļūdains, un ārstēšanas prakses būtu jāmaina, par ko liecina arī tas, ka vairāk par trešdaļu anoreksijas pacientu piedzīvo anoreksijas atgriešanos nākamo divu gadu laikā pēc šķietamās izveseļošanās. Vienu alternatīvu minētajam anoreksijas skaidrojumam piedāvā fenomenoloģija, filozofijas tradīcija, kuras centrā ir indivīda pieredze (nevis vērojums par indivīdu no malas).
Fenomenoloģija anoreksijas pieredzi skaidro caur spriedzi starp diviem ķermeņa pieredzes veidiem. Ķermeni mēs varam pieredzēt kā subjektu, un šajā gadījumā ķermeni mēs pieredzam kā sevi, kā sajūtošo, caur ko atklājas pasaule. Bet ķermeni varam arī pieredzēt kā objektu, un šajā gadījumā tas atklājas kā fiziska lieta starp citām fiziskām lietām pasaulē, un mēs to pieredzam kā kaut ko nošķirtu no mums. Tad kā persona pieredz savu ķermeni anoreksijā?
Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka tādas anoreksiju raksturojošas ķermeņa objektivēšanas prakses kā ķermeņa uzraudzīšana, svēršana, mērīšana, kvantificēšana, vērošana spogulī u. tml. liecina par ķermeņa kā objekta pieredzes dominanci un tieksmi atsvešināties no sava ķermeņa, izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Par to liecina arī divu fenomenologu – Tomasa Fuksa un Lūsijas Osleres – anoreksijas atšķirīgie skaidrojumi. Lai arī abu piedāvātajiem skaidrojumiem ir daudz kopīgu iezīmju, tie atšķiras tieši jautājumā par lomu, kāda anoreksijā ir minētajām ķermeņa objektivēšanas praksēm. Ja Fuksa anoreksijas skaidrojuma modelī ķermeņa objektivēšanas prakses liecina par personas centieniem sevi nošķirt un atbrīvot no ķermeņa, cenšoties atteikties no visa ķermeniskā, tad Osleres modelī šīs prakses liecina par pretējo – centieniem iesavināt un atgūt savu ķermeni, iegūstot kontroli pār to. Sevi novērojot un kvantificējot, es varu kontrolēt savu ķermeni un tādējādi padarīt par savu.
Izvērtējot abu fenomenologu piedāvātos modeļus gan no fenomenoloģiskās, gan citu zinātņu perspektīvas, savā rakstā es nosveros par labu Osleres modelim. To, kā nonāku pie šiem secinājumiem, lasiet manā pirmajā akadēmiskajā rakstā!