Projekta dalībnieka Tomasa Stepiņa raksts “Uztveres Normativitātes Nosacījumi Huserla Pasīvās Sintēzes Koncepcijā” ir brīvpieejā publicēts zinātniskā žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa: Humanitārās un sociālās zinātnes”.
Raksts: https://doi.org/10.53231/LZAV.24.2.2
Par rakstu (LV)
Normas caurvij cilvēka ikdienu. Tās nosaka ne tikai tiesību jomu un likumus, bet arī tradīcijas, paražas, kultūru un teju jebkādus mūsu dzīves elementus, piemēram, to, ka mēs sveicināmies viens ar otru, sakām “lūdzu”, “paldies” utt. Varētu teikt, ka, ja kaut kur ir runa par normām, tas paredz to, ka ir iespējams izšķirt starp labu un sliktu, pareizu vai nepareizu, izdošanos vai neizdošanos. Parasti normativitātes tēma tiek saistīta ar tiesību filozofiju un ētiku, taču 20. un 21. gs. filozofijā parādījās dažādi centieni uzrādīt, ka normativitāte un normas pastāv arī cilvēka uztverē. Savā rakstā es pievēršos uztveres normām caur fenomenoloģiju – filozofijas tradīciju, kas pievēršas cilvēka pieredzei un tās mehānismiem. Es izvēršu to, ko nozīmē normas uztverē, taču mana raksta galvenais pienesums ir sniegt versiju par to, no kurienes uztverē rodas šī normativitāte. Mana raksta galvenā tēze ir tāda, ka mūsu apziņa strukturē visu to, ko mēs uztveram, pirms mēs par to domājam, pievēršamies tam.
Uztveres normas palīdz paskaidrot piemēri. Kad skatāmies uz tējas krūzi, mēs sagaidām, ka arī šīs krūzes otra, mums neredzamā puse, izskatīsies aptuveni tāpat kā priekšpuse – no tā paša materiāla, tādā pašā krāsā, formā. Šīs ir mūsu uztveres normas attiecībā uz redzēto krūzi. Tās piepildīsies, ja mēs apskatīsim otru krūzes pusi un konstatēsim, ka tā ir tāda, kā iztēlojāmies, savukārt nepiepildīsies, ja šī krūzes daļa izrādīsies pavisam atšķirīga. Mans pētījums ir par to, no kurienes rodas šīs uztveres gaidas. Daži filozofi ir argumentējuši, ka mums jāpievēršas eksistenciālām teorijām, lai to skaidrotu, taču es uzskatu, ka šīs normas rodas pašā apziņas pamata līmenī. Pastāvīgi pieredzot pasauli, mūsu apziņa salīdzina tikko uztverto ar šobrīd uztverto, lai saistītu to vienotā, nepārtrauktā pieredzes plūsmā. Šī salīdzināšana notiek uz līdzības vai atšķirības pamata. Šie pastāvīgie, neapzinātie nošķīrumi starp līdzīgo un atšķirīgo darbojas kā normas, kas mūsu uztverei saka, ko sagaidīt.