Projekta dalībnieku Māras Grīnfeldes, Ulda Vēgnera un Andreja Baloža raksts “An embodied perspective on adherence to preventive health measures: examples from the COVID-19 pandemic” ir brīvpieejā publicēts zinātniskā žurnālā “Philosophy, Ethics, and Humanities in Medicine”.
Raksts: https://doi.org/10.1186/s13010-025-00180-4
Par rakstu (LV)
Lielākā daļa pētījumu, kas analizē, kāpēc cilvēki ievēro vai neievēro profilaktiskus veselības ieteikumus (piemēram, vakcinēšanos, skrīningu vai masku lietošanu), atsaucas uz sociāliem, psiholoģiskiem vai ekonomiskiem faktoriem. Nenoliedzot šo faktoru nozīmi, mūsu raksts rāda, ka bieži nepamanīts paliek jautājums par to, kā paša cilvēka ķermeniskā pieredze, kas bieži vien paliek ārpus uzmanības loka, kaut kur fonā, ietekmē viņa lēmumus un attiekmses.
Balstoties padziļinātu interviju ar cilvēkiem, kas vilcinājās vakcinēties pret Covid-19, materiālā, mēs ieguvām informāciju par šo cilvēku attieksmi ne tikai pret vakcināciju, bet arī pret dažādiem citiem profilaktiskiem līdzekļiem (masku valkāšanu, roku mazgāšanu, u.tml.). Šis materiāls ievirzīja raksta mērķi – noskaidrot kā ķermeniskā pieredze ietekmē cilvēku motivāciju ievērot vai neievērot profilaktiskus ieteikumus? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs, pirmkārt, izmantojām fenomenoloģiskās filozofijas nošķīrumu starp diviem veidiem, kādos mēs pieredzam savu ķermeni, proti, kā priekšmetu, kam mēs pievēršam uzmanību (“man pieder ķermenis”), un kā fonā esošu spēju darboties pasaulē (“es esmu ķermenis”). Sava ķermeņa kā priekšmeta pieredzi raksturo atsvešinātības, objektivācijas pieredze, kamēr ķermeņa kā fonā esošas spējas darboties pasaulē pieredzi raksturo “rīcībspēja” (sense of agency), paļaušanās uz savu ķermeni, un ķermeņa un sevis vienības pieredze. Otrkārt, mēs atsaucāmies uz fenomenoloģiskajā filozofijā izteiktu ideju, ka profilakse paredz pievēršanos savam ķermenim kā priekšmetam (izņemot gadījumus, kad profilaktiskās darbības ir kļuvušas automātiskas). Piemēram, maskas valkāšana paredz gan apgūt/saprast to, kā masku uzvilkt (pievēršot uzmanību gan maskai, gan savai sejai), gan arī apgrūtinājuma pieredzi brīžos, kad maska traucē, ir pieelpota u.tml. (kas arī paredz pievēršanos gan maskai, gan savam ķermenim – degunam, mutei, vaigiem utt.). Šī pievēršanās savam ķermenim jeb ķermeņa objektivācija var būt gan tāda, kas apdraud manu rīcībspēju un paļāvību uz ķermeni (“slikta” objektivācija), gan tāda, kas neapdraud manu rīcībspēju un paļāvību uz ķermeni(“laba” objektivācija).
Balstoties interviju materiāla analīzē, rakstā mēs argumentējam, ka tas, vai cilvēks būs gatavs ievērot profilaktiskus pasākumus vai ne, papildu citiem faktoriem, ir atkarīgs no tā, vai rekomendētais profilaktiskais pasākums izraisa labu vai sliktu objektivāciju. Piemēram, ja profilaktiskā prasība (teiksim masku valkāšana) tiek uztverta kā tāda, kas neapdraud mana ķermeņa kā spējas darboties pasaulē pieredzi (nerada atsvešinātības sajūtu, neapdraud manu rīcībspēju un identitātes sajūtu = “laba objektivācija”), ir daudz lielāka iespēja, ka man nebūs problēmu šo prasību ievērot (protams, pieņemot, ka man ir iespējas to darīt). Ja, savukārt profilaktiska prasība (teiksim, vakcinēšanās pret Covid-19) tiek uztverta kā tāda, kas apdraud mana ķermeņa kā spējas darboties pasaulē pieredzi (izraisot atsvešinātības sajūtu, neuzticību savam ķermenim, un apdraud manu rīcībspēju = “slikta objektivācija”), ir daudz lielāka iespēja, ka es šo prasību neievērošu.
Ķermeniskajā pieredzē balstītā perspektīva ļauj papildināt esošos pētījumus par profilaktisku ieteikumu neievērošanas motīviem, norādot uz papildu profilaktisko ieteikumu neievērošanas faktoru – ķermeniskās rīcībspējas apdraudējumu. Šī perspektīva norāda uz nepieciešamību veidot efektīvākas, pieredzē balstītas stratēģijas profilaktisko pasākumu ievērošanas veicināšanai. Rakstā secinātais var būt noderīgs sabiedrības veselības politikas veidotājiem, veselības aprūpes profesionāļiem un komunikācijas speciālistiem, kas strādā pie efektīvāku profilakses stratēģiju izstrādes un skaidrošanas sabiedrībai.